Lūkas ev. 8:4-15

4 Kad sapulcējās liels ļaužu pūlis un daudzu pilsētu ļaudis sanāca pie viņa, viņš runāja līdzībā:5 "Sējējs izgāja sēt sēklu. Viņam sējot, cita krita ceļmalā un tika samīta, un debesu putni to apēda; 6 cita krita klintainē un uzdīgusi novīta, jo tai nebija valgmes; 7 cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi, reizē augdami, to nomāca; 8 cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus." To pateicis, viņš sauca: "Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird."

9 Tad mācekļi viņam jautāja: "Ko nozīmē šī līdzība?" 10   Viņš sacīja: "Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredzētu un dzirdēdami nesaprastu. 11 Šī līdzība ir šāda, redzi, sēkla ir Dieva vārds. 12 Ceļmalā ir tie, kas dzird; bet tad nāk sātans un paņem prom vārdu no viņu sirdīm, lai tie neticētu un netaptu izglābti. 13 Bet kas sēts klintainē – ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, ar prieku to uzņem, bet, būdami bez saknēm, tikai uz brīdi notic, bet pārbaudījuma laikā atkrīt. 14 Bet kas sēts starp ērkšķiem – ir tie, kas vārdu ir dzirdējuši, bet dzīves rūpesti, bagātība un baudas to noslāpē, un tie augļus nenes. 15 Bet kas sēts labā zemē – ir tie, kas vārdu dzird un glabā to krietnā un labā sirdī un augļus nes pacietībā.

Šis stāsts par sējēju un sēklu ir mums visiem labi pazīstams. Ne velti, jo tas ir atrodams vēl trijos evaņģēlijos – Marka, Mateja un nekanoniskajā Toma evaņģēlijā. Šo stāstu sauc „Līdzība par sējēju”. Hmm, interesanti, jo mēs taču uzreiz domājam par četrām dažādām augsnēm, kas dod dažādus augļus, par sēklu, kur nu kura atrod savu vietu, bet par sējēju mēs reti kad domājam, vai ne tā?

Šis sējējs, par ko runā Jēzus, ir dāsns sējējs, izkaisa sēklu pār visu un visiem, kā lietus līst pār taisniem un netaisniem, tā arī Jēzus Dieva vārdu kaisa pār visiem, visiem dod vienlīdzīgu iespēju. Un te nav vietā norādīt uz viņa izšķērdību, kaisot sēklu neauglīgā zemē. Dieva žēlastība ir pār visiem viņa bērniem, neatkarīgi no tā, kādā dzīves posmā mēs katrs šobrīd atrodamies.

Tā man gribētos skaidrot šos četrus dažādos augsnes stāvokļus – kā dažādus posmus viena cilvēka dzīvē. Var jau būt, ka kāds ir bijis auglīga zeme jau pirmajā reizē sastopoties ar Dieva vārdu, bet es drīzāk pieļauju, ka mēs savā dzīvē esam bijuši dažādās pozīcijās dažādos posmos.

Nostaigāta ikdienas taka – kad mūsu auglība un uzņēmība ir iemīta zemē un pieblietēta. Nāk putni, nāk vējš un sēklai nav ne mazāko izredžu ieķerties un ielaist saknes. Dieva vārds pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, bet mums labuma no tā nekāda.

Klintaine – mēs esam gan sadzirdējuši Dieva vārdu, bet mēs neļaujam tam iedziļināties mūsos, mēs varbūt pat esam gatavi runāt par to, pa ausi iekšā, pa muti ārā, un viss ārā. Iekšā nekas nepalika. Diemžēl.

Ērkšķos – kad mēs esam aizņemti ar daudzām citām lietām – kā pats Jēzus skaidro - dzīves rūpesti, bagātība un baudas to noslāpē, un tie augļus nenes. Tātad, lai gan Dieva vārds ir mūs uzrunājis, tas nav kļuvis par vienīgo un svarīgāko mūsu dzīvē, ir citas lietas, kam mēs ļaujam to nomākt.

Auglīga zeme – krietna un laba sirds, kas augļus nes pacietībā. Sirds, šis Dieva vārds ir sasniedzis mūsu sirdi un ir tur iesakņojies. Mēs te runājam par garīgiem augļiem. Kā mēs lasām Pāvila vēstules Galatiešiem 5. nodaļā: „Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības. Tie, kas ir Kristū, ir miesu krustā piesituši kopā ar kaislībām un iekārēm. Ja mēs caur Garu esam dzīvi, tad, Gara vadīti, arī dzīvosim.”

Un vēl šodienas mude no Baznīcas gadagrāmatas ļoti saskan ar šodienas tēmu: „Gudrība no augšienes vispirms ir šķīsta, pēc tam miermīlīga, rāma, prātam paklausīga, pilna žēlsirdības un citu labu augļu, tā ir taisnīga un bez liekulības.” (Jēk 3:17)

Jo Dieva Vārds jau nāk no augšienes, no sējēja, no Kristus, kas to sēj!

Mēs noteikti katrs gribētu būt šis pēdējais stāsts, nest simtkārtīgus augļus, vai ne? Bet kā būt auglīgai zemei?

Kā mēs sagatavojam auglīgu augsni?

Mēs nolīstam līdumu, izcērtam kokus, izceļam celmus, norokam velēnu. Tas ir baigs darbs, šodien vairs reti kuram pa spēkam. Izraēlā tik smagi nemaz varbūt arī nebija jāstrādā – cita klimatiskā josla ar citiem augiem un tā tālāk. Varbūt ņemsim šo tad nedaudz vieglāk – pavasarī uzaram zemi, izravējam, pievienojam mēslojumu, aplaistām. Un kad šādā augsnē iesējam sēklu, mēs sagaidām labu ražu. 

Uzart zemi ir skaidrs, bet kā uzart savu sirdi? Tas laikam nav īsti pašam iespējams – kā es to redzu, tad uzarta sirds ir ievainota sirds, tāda, kurā jau ir kādas rētas, kādas sāpes, kādas sēras… Jo lai gan mēs ar prieku un baudu noskatāmies, kā arkls uzar lauku, tas varētu būt arī sāpīgi… Hmm, tad varbūt ir jēga mūsu šīs zemes ciešanām un sāpēm. Jo vai ne šādā brīdī mēs esam visatvērtākie Dieva žēlastībai? Mūsu sirdij, kas pazīst sāpes, ir krietni lielākas izredzes būt auglīgai, lai uzņemtu Dieva vārdu. Te uzreiz gan gribu norādīt, ka Dievs nevienam tīši nerada sāpes. Mēs ciešam savu grēku dēļ, savas un citu cilvēku brīvās gribas, izvēles un to seku dēļ. Dievs tikai izmanto katru šādu notikumu kā iespēju visu stāstu vērst par labu…

Izravēt nezāles – tas varētu nozīmēt atbrīvoties no kaut kādiem saviem parazitējošiem uzskatiem. Tā, lai Dievs ir pirmais un pēdējais. Lai nekas cits neaizēno viņa klātesamību. Šī procesa sāpju līmenis ir tieši atkarīgs no tā, cik dziļi mēs esam ļāvuši kaut kam tādam iesakņoties mūsos. Ja atceramies līdzību par nezāli tīrumā, tad nama kungs liek, lai atstāj nezāli labības laukā, lai to ravējot neizposta arī labību. Pat ja ir kaut kas no tā, kas mums varētu traucēt attiecībām ar Dievu, bet tas ir daļa no mums tik ļoti, ka, to izravējot nezāli, sapostītu tīrumu, tad Dieva žēlastība mūs nenogalina, bet gan dod savu risinājumu – gaidīt līdz pļaujas dienai.

Mēslojums. Hmm, interesanta nianse. Kas gan šajā metaforā varētu būt mēslojums? Jo mēs zinām, ka nekas labs no dārzkopības nesanāks, ja nebūs gana daudz mēslu! Bet kas gan šajā līdzībā par mūsu sirdi varētu būt mēslojums? Es gribētu ieteikt – grēks. Varbūt liekas pirmajā brīdī dīvaini, bet tomēr, arī Jēzus saka, ka ne jau veseliem vajag ārsta, bet slimajiem, ka viņš nāk pie grēciniekiem. Un šīs metaforas spēks ir vairākos slāņos: 1) mums ir vispirms jāapzinās, ka mēs esam grēcinieki, tas jau ir liels solis tuvāk pestīšanai. Jo ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām sevi. 2) ja mēs apzināmies, ka mums ir savs grēks, tad mēs nebūsim tik naski nosodīt otru, kam ir varbūt redzamāks grēks, šī netiesāšana arī būs mums pašiem saudzējošāka, proti, netiesā un netiksi tiesāts. 3) Ja mēs apzināmies savu grēku, tad mēs arī esam daudz atvērtāki Jēzus vārdiem – mēs meklējam iespēju šķīstīties, atgriezties no grēkiem. Un šī alegorija tiešām strādā, jo kā mēsli – kaut kas vecs un smirdīgs – dod spēku jaunajai dzīvībai, jaunajai sēklai un stādam, tā arī caur Dieva žēlastību viss, kas ir mūsu dzīvē nejauks un smirdīgs, dod lielāku motivāciju mums tiekties pie Dieva, kļūt par kaut ko jaunu.

Laistīšana. Ūdens. Tā ir ticība. Ja mēs savu redīsu dobi tiešām varam arī aplaistīt, tad labības tīrumu apliet ir krietni grūtāk. Kas ir ticība – uzticēšanās, paļāvība, paļaušanās. Lauksaimniekam ir vajadzīga ticība, ka būs arī lietus, jo citādi jau nav jēgas nemaz sākt, vai ne? Un šī ticība ir Dieva dāvana – gan tiešā nozīmē, šī ticība, caur kuru mēs tiekam pestīti, gan pārnestā – lietus arī ir Dieva dāvana.

Nu lieliski, viss ir sagatavots auglīgai sējai un varam gaidīt ražu. Bet kā tad ir, ja mēs atskatāmies uz visu šo procesu, cik no tā mēs spējam paši un cik ir Dieva pestīšanas darbs pie mums? 

Jo patiesībā, tīrums jau pats sevi nevar apstrādāt un sagatavot sējai. To dara sējējs. Tātad Jēzus kā Dieva vārda sējējs strādā mūsu labā. Katru dienu. Jo ja vakar mēs kaut ko palaidām gar ausīm, tad varbūt šodien ar Dieva žēlastību tas ieņems mūsu sirdī mājas vietu un pacietībā nesīs augļus. Mūsu pacietībā un Dieva pacietībā pret mums.

Jēzus dziedina mūsu ievainotās sirdis, viņš dāvā ticību, viņš pārvērš grēku, viņš izravē mūsu netikumus un viņa spēkā mēs nesam augļus. Pēc mūsu augļiem mēs tiksim pazīti! Lai ar Jēzus palīgu un Dieva žēlastību mūsu rota un ieguvums ir mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Āmen!