Draudzes valdes priekšsēdētājs sēru mielastā draudzes vārdā nolasīja sekojošos vārdus:

Mīļā Dace, Niklav, Daniel un pārējie tuvinieki!

Krematorija dzirdējām skaisto kora dziesmu "Mūžam zili", un mani aizķēra tieši viena frāze no dziesmas:
"Mūžam nerims Daugavas krāces,
Mūžam nerims varoņu gars."

Ir visādi varoņi. Mūsu Viktors bija klusais, neuzkrītošais varonis. Tāds varonis, kas ņem un izdara to, par ko citi vien domā un runā. Kā tikai viens piemērs, viņš bija viens no retiem trimdas latviešiem kas pārvācās uz Latviju dzīvot jau drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Es Viktoru nepazīstu tik sen kā daudzi te klātesošie draugi. Viņš kalpoja Rīgas evaņģēliskās draudzes valdē kopš 2012. gada, bija draudzes kasieris. Kā mācītājs Klāvs teica savā uzrunā, viņš bija uzticīgs. Draudzes darba stūrakmenis. Perminders. Vienmēr gatavs pielikt roku. 

Pa šiem gadiem darbojoties draudzē, mēs arī redzējām skaidri, cik viņš bija priekšzīmīgs Tevs saviem diviem dēliem. Tāds par kuru dēli var pamatoti lepoties.

Viktors paveica daudz vairāk savā dzīves laikā nekā daudzi cilvēki paveic dzīvojot krietni garāku mūžu. Nu viņš smaida uz mums no debesīm.

Draudzes vārdā es vēlos izteikt ģimenei visdziļāko līdzjūtību un novēlam vieglas smiltis.